Pirms gada, savos 52 piedzīvoju filmas cienīgu notikumu. Sākumā bija neērti to kādam stāstīt, bet tagad dalos, lai citas sievietes neuzķertos
Mārīte sēdēja pie sava masīvā ozolkoka rakstāmgalda bankas birojā, kurā vēl joprojām valdīja viegla kafijas un papīra smarža. Ārā lēnām krēsloja, un Rīgas ielas pildījās ar steidzīgiem mājup braucējiem, bet viņa ar to pašu auksto, profesionālo skepticismu, ar kādu parasti pētīja sarežģītus kredītlīgumus, šķirstīja profilus iepazīšanās vietnē. Piecdesmit pieci gadi bija vecums, kad ilūzijas par balto zirgu bija sen izgaisušas, atstājot vietu praktiskumam.
Viņai piederēja gaumīgs dzīvoklis klusajā centrā, viņa ieņēma cienījamu amatu un baudīja finansiālu neatkarību, tāpēc nekādu “princi” vai glābēju viņa nemeklēja. Patiesībā viņai vienkārši trūka inteliģenta sarunbiedra, ar ko brīvdienās apmeklēt Nacionālo teātri vai kādu no jaunajām kafejnīcām, lai nebūtu jājūtas vientuļi starp mirdzošām glāzēm un svešiem smiekliem.
Valda profils uz vispārējā fona izcēlās kā labi noslīpēts dārgakmens. Sešdesmit pieci gadi, atturīgi elegants, stalts vīrietis, kurš pozēja dārgā, tumši zilā uzvalkā uz spīdīga, melna apvidus auto fona. Viņa skatiens bija mierīgs un pašpārliecināts. Aprakstā nebija nekā lieka vai ārišķīga: veiksmīgs uzņēmējs, kura sirdslietas ir klasiskā literatūra, tāli ceļojumi un izsmalcināta virtuve. Mārītei šķita, ka šis cilvēks beidzot varētu būt viņas līmenī – kāds, kurš saprot kvalitātes vērtību.
Viņš uzrakstīja pirmais, un viņa stils uzreiz piesaistīja uzmanību. Ziņa nebija banāls “Sveika, kā iet?”, bet gan gramatiski nevainojams vēstījums, kas sākās ar trāpīgu Imanta Ziedoņa citātu par mirkļa vērtību. Mārīte, kura pati augstu vērtēja precizitāti un izglītību, to uzreiz novērtēja. Viņi sarakstījās veselu nedēļu. Valdis sarakstē izrādījās apbrīnojami galants un asprātīgs sarunbiedrs. Viņš starp citu mēdza ieminēties par svarīgām tikšanām ar valsts amatpersonām, stāstīja par sarežģītiem nekustamo īpašumu projektiem un dalījās pārdomās par dzīves filozofiju. Viņa vārdi radīja drošības un stabilitātes sajūtu.
Dārgs restorāns un dārgas sarunas
Pēc desmit dienu intensīvas sarakstes viņš beidzot spēra nākamo soli un piedāvāja satikties klātienē.
– Atļaujiet man noorganizēt jums mazus svētkus, Mārīte, – viņš rakstīja. – Es zinu kādu tiešām izcilu restorānu ar elpu aizraujošu panorāmas skatu uz Vecrīgas torņiem. Esmu pārliecināts, ka turienes atmosfēra un virtuve jums patiks.
Mārīte piekrita, un viņas sirds pat nedaudz ietrīcējās kā jaunībā. Izvēlētā vieta tiešām bija viena no dārgākajām pilsētā – viņa intereses pēc pārbaudīja atsauksmes internetā. Vidējais rēķins tur sākās no simts eiro uz cilvēku, neieskaitot dzērienus. “Nu ko,” viņa pie sevis nodomāja, “vīrietis, acīmredzot, ir dāsns un prot parūpēties par visu.”
Nozīmētajā vakarā viņa gatavojās īpaši rūpīgi. Viņa uzvilka savu mīļāko tumši zaļo zīda kleitu, kas izcēla viņas stāju, un rūpīgi ieveidoja matus. Pie restorāna viņa piebrauca ar taksometru, un Valdis jau gaidīja pie ieejas. Klātienē viņš izskatījās vēl iespaidīgāk nekā fotogrāfijās: sirmie mati bija perfekti sakārtoti, uzvalks šūts pēc pasūtījuma un sēdēja kā uzliets, bet pie rokas locītavas, kad viņš pacēla roku, lai pamātu, paspīdēja dārgs, masīvs pulkstenis.
– Mārīte, cik es esmu priecīgs jūs redzēt! Jūs izskatāties vienkārši apburoši, – viņa balss bija zema un mierinoša.
Viņš galanti pasniedza roku un ieveda viņu zālē, aizvedot pie labākā galdiņa, kas atradās tieši pie loga un liela, dekoratīva spoguļa. Pasūtījumu viņš veica gandrīz uzreiz, pat neieskatoties ēdienkartē, it kā zinātu to no galvas.
– Uzticieties manai izvēlei, – viņš smaidot teica. – Es šeit esmu diezgan biežs viesis, tāpēc zinu, kuri ir viņu firmas ēdieni un kas šovakar ir vissvaigākais.
Mārīte tikai smaidot pamāja. Vakariņu laikā Valdis bija neizsmeļams stāstnieks. Viņš aizrautīgi klāstīja par pēdējo darījumu ar kādu lielu tirdzniecības centru, garāmejot pieminēja pazīstamu deputātu, ar kuru kopā esot spēlējis tenisu, un neatlaidīgi ieteica viņai nogaršot zivi, kas pagatavota pēc īpašas, slepenas receptes.
– Redziet, Mārīte, mūsu vecumā vislielākā vērtība vairs nav tikai materiālā labklājība, lai gan bez tās ir grūti, bet gan dvēseļu radniecība un intelektuāla tuvība. Kā savulaik rakstīja Ziedonis, – vīrietis ieturēja dramatisku pauzi, ieskatoties viņai tieši acīs, – cilvēkā visam jābūt skaistam: gan sejai, gan apģērbam, gan dvēselei, gan domām.
Mārīte klausījās, taču kaut kur dziļi iekšienē sāka dīgt neliela piesardzība. Kaut kas viņa pārāk gludajā runas manierē likās nedabisks. Bija par daudz skaļu vārdu, par daudz ietekmīgu uzvārdu un pārāk maz patiesu emociju. Tomēr ēdieni tika nesti viens pēc otra – tie bija izsmalcināti un vizuāli baudāmi, un Valdis katru šķīvi komentēja ar īsta gardēža un pazinēja autoritāti.
– Šo mērci, starp citu, viņi gatavo pēc receptes, ko šefpavārs atveda no mācībām Parīzē. Tādas garšas buķetes citur Latvijā neatrast.
Par visu šai dzīvē ir jāmaksā…kādam
Kad vakariņas tuvojās noslēgumam un deserti bija nobaudīti, oficiants klusi piegāja pie galdiņa un nolika rēķinu elegantā, melnā ādas mapē. Viņš to novietoja precīzi galda vidū, tieši starp abiem sarunbiedriem. Valdis ar pašpārliecinātu smaidu sniedzās pēc savas žaketes iekškabatas, kur parasti atrodas maks. Taču pēkšņi viņa sejas izteiksme krasi mainījās. Viņš sāka apmulsis tapšināt sev pa krūtīm, tad arvien nervozāk pārmeklēt bikšu kabatas.
– Re, kāda pagalam nepatīkama nediena, – viņš klusi nomurmināja, it kā runātu pats ar sevi.
– Vai kaut kas notika? – Mārīte iejautājās, lai gan viņas sirds jau neviļus sāka sisties straujāk, priekšnojautās par kaut ko nelāgu.
– Iedomājieties, šķiet, esmu bijis tik izklaidīgs, ka aizmirsu maku mājās uz galda. Kāda neiedomājami kaitinoša un muļķīga paviršība!
Viņš saviebās, tēlojot patiesu nožēlu un izmisumu. Viņš pat teatrāli saplātīja rokas, it kā kaunētos par savu aizmāršību.
– Mārīte, lūdzu, piedodiet vecam muļķim par šādu situāciju. Es tūlīt pat piezvanīšu savam šoferim, viņš dzīvo netālu un minūtes laikā atvedīs manas mantas.
Vīrietis izvilka tālruni un sāka tajā kaut ko drudžaini rakstīt un spaidīt. Viņš norūpējies kaut ko bubināja zem deguna, cieši saraucis pieri, it kā risinātu valstiskas svarīgas problēmas. Oficiants tikmēr stāvēja dažus soļus nostāk ar pilnīgi neizteiksmīgu, akmens cietu seju. Mārīte skaidri juta, kā uz viņu galdiņu sāk vērsties ziņkārīgi skatieni no blakus esošajiem apmeklētājiem. Neveiklības sajūta pieauga ar katru sekundi, kļūstot gandrīz nepanesama.
– Šoferis neatbild… laikam jau ir mājās un nolicis telefonu, – Valdis paziņoja pēc trešā imitētā mēģinājuma piezvanīt.
Klusums, kas iestājās starp viņiem, kļuva smags un stindzinošs. Oficiants joprojām nekustējās no vietas, un viņa klātbūtne spieda stiprāk par jebkuriem pārmetumiem. Mārīte saprata, ka šajā situācijā viņai nav lielas izvēles. Ko viņa varēja darīt? Sākt skaļu sarunu šādā vietā? Sēdēt un bezgalīgi gaidīt mistisko šoferi, kurš, visticamāk, nemaz neeksistēja?
– Nekas briesmīgs, gadās visiem, – viņa teica ar tik mierīgu un vēsu balsi, cik vien spēja sakopot. – Es samaksāšu.
Viņa atvēra savu somiņu un izņēma bankas karti. Oficiants bez vārdiem paņēma mapi un devās pēc termināļa. Tikmēr Valdis viņai burtiski uzgāza pateicības un atvainošanos gūzmu.
– Mārīt, esmu jūsu mūžīgais parādnieks. Jūs mani tikko izglābāt no neiedomājama kauna. Es apsolu, ka nākamajā tikšanās reizē es jums to atdarīšu trīskārši. Es noorganizēšu jums kaut ko patiesi īpašu un neaizmirstamu.
Atziņa ko Mārīte ieguva ir kā mācība daudzām sievietēm.
Ko izdarīja Valdis un kā viņš samaksāja Mārītei – par to lasi nākamajā lapā
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
